Latvijas Kiberpsiholoģijas asociācija tika izveidota, lai paplašinātu sabiedrības izpratni par kiberpasauli, kibersabiedrību, tehnoloģiju un to lietotāju mijiedarbības procesiem, ar tālejošu mērķi uzlabot noteiktus Latvijas iedzīvotāju dzīves aspektus.

Katru dienu asociācijas biedri īsteno projektus, lai sasniegtu savu galveno mērķi – kiberpsiholoģijas kā zinātniskas disciplīnas attīstība Latvijā. Ņemot vērā asociācijas neseno dibināšanu un pieejamo resursu apjomu, esam ierobežoti plānoto projektu īstenošanā. Tāpēc šodien vēlamies dalīties ar savām idejām, lai vismaz daļēji uzsāktu gadiem sasāpējušu problēmu risināšanu, kuras ietekmē visu Latvijas sabiedrību kopumā.

Mūsu asociācija tic sociālo tīklu spēkam, un ka, daloties (“share”) ar šo rakstu, izdosies sasniegt īstos cilvēkus un organizācijas ar nepieciešamajiem resursiem mūsu visu kopīgo problēmu risināšanā.

Šobrīd piedāvājam sadarbību un konsultācijas turpmāk aprakstīto ideju īstenošanai, tajā skaitā par aplikāciju algoritmiem un programmu satura un procesiem. Esam arī atvērti jūsu ideju izskatīšanai un kopīgu projektu izstrādāšanai.

Sākot ar bērnību, mums māca, ko drīkst darīt un ko nedarīt, ko nozīmē droša uzvedība un tml. Nonākot bērnudārzā, audzināšanas darbs tiek turpināts, un mums mēģina paskaidrot, kādas ir pareizas un kādas nepareizas rīcības. Izglītības iestādēs ir īpašas nodarbības, kurās tiek runāts par drošu uzvedību, tās struktūru un šādas uzvedības nepieciešamību, bet nonākot kritiskā situācijā, cilvēki bieži vien tāpat aizmirst un nesaprot, ko darīt. Izskatīsim vienu no piemēriem.

Katru gadu Latvijā Neatliekamais medicīniskās palīdzības dienests atgādina par drošību uz ūdens, bet statistika par noslīkušiem bērniem Latvijā tik un tā pieaug un šobrīd ir traģiska. Šajā gadījumā bērnu mirstības viena no galvenajām problēmām ir pieaugušo nespēja rīkoties pēc iespējas efektīvāk traģēdijas brīdī. Pirmkārt, cilvēki saskaras ar grūtībām savlaicīgi konstatēt, ka bērns ir bezpalīdzības stāvoklī (slīkst), tātad šajā gadījumā trūkst zināšanas par slīkšanas pazīmēm. Otrkārt, cilvēkiem trūkst zināšanas par to, kā veikt glābšanas darbus (izvilkt bērnu no ūdens, veikt mākslīgo sirds masāžu utml.) līdz ātrās palīdzības atbraukšanai.

Vai tas skar tikai bērnus un bērnu vecākus? Nē, tas skar katru no mums. Mēs katrs varam nonākt kritiskā situācijā un zināšanu trūkuma dēļ vai nespējas mobilizēt sevi, nevarēt palīdzēt. Pat Bērnu tiesību aizsardzības likuma (BTAL) 73. panta pirmā daļa konkrētā gadījumā nosaka: katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt ne tikai savu, bet arī citu bērnu drošību. Kritisku situāciju ir daudz, taču palīdzības sniedzēja efektīva rīcība var izglābt dzīvības vai mazināt nodarīto kaitējumu cilvēka veselībai. Lai cilvēks kritiskā situācijā spētu rīkoties pēc iespējas efektīvāk, viņam ir nepieciešama pieredze un prasmes vai skaidras norādes, ko darīt.

Cilvēki ir sociālās būtnes, un, nonākot sociālā izolācijā (vakuumā), kad tiek zaudēts kontakts ar citiem cilvēkiem, mēs uzreiz piedzīvojam izteiktu un noturīgu spriedzi, kas ietekmē veselību. Veselība var tikt novājināta līdz pat tādai stadijai, ka cilvēks mirst. Spilgts piemērs ir pansionātu iemītnieki, kuriem dažādu iemeslu dēļ ir aprāvusies saikne ar tuviniekiem. Viņu fiziskā veselība, iespējams, ļautu dzīvot ilgāk, bet vientulības postošā ietekme zog enerģiju. Uz doto brīdi Latvijā vientulība un sociālā atstumtība ir izplatīta problēma senioru vidū, ko apstiprina Latvijas senioru kopienu apvienība (LSKA).

Katram cilvēkam vardarbības rezultātā veidojas trauma, kas lielākā vai mazākā mērā atstās pēdas visā viņa turpmākajā dzīvē. Katru gadu vardarbības veicēji savā darbībā kļūst radošāki, cenšoties apiet likumus un ilgāk izmantot savus upurus. Paši pieaugušie ne vienmēr spēj tikt galā ar vardarbību un tās sekām, bērni un pusaudži ir vēl neaizsargātāki. Kā, piemēram, norāda tiesībsargājošās iestādes, pēdējā gada laikā ir palielinājies ģimenes konfliktu skaits, un paši vecāki apgalvo, ka ne ar visu šajos apstākļos tiek galā un biežāk piedzīvo dusmu izvirdumus. Ja šādā ģimenē aug bērni, tad tieši vai netieši viņi būs vardarbības upuri. Neskatoties uz to, ka Latvijā eksistē institūcijas, kas nodarbojas ar bērnu tiesību aizsardzību, var secināt, ka vardarbība pret bērniem vēl joprojām ir aktuāla Latvijas sabiedrībā, trūkst pamatotu, vienotu valsts līmeņa iniciatīvu/ algoritmu šajos jautājumos un saskaņota darbība starp saistošajām instancēm, tāpēc ir nepieciešams domāt par alternatīviem veidiem, kā to mazināt, vai vismaz pārvarēt tās sekas.

Ja izlasījāt līdz galam, tas nozīmē, ka arī jūs domājat, ka šīs problēmas ir būtiskas un tās jārisina. Paldies Jums par to! Galu galā mēs visi reiz bijām bērni un beigās būsim seniori, tāpēc mums vienam par otru ir jārūpējas.