Mēs visi savā dzīvē esam saskārušies ar nāvi, un sevišķi smagi ir tajā gadījumā, kad aizgājušais ir mūsu tuvinieks. Tuva cilvēka zaudējums atstāj tukšuma sajūtu un stipras sāpes. Cilvēks, kurš piedzīvojis zaudējumu, cenšas tikt galā ar šo pieredzi, un, iespējams, ar laiku adaptējas jaunajai realitātei.

Parasti cilvēkam aizejot no dzīves mēs atvadāmies no viņa un aizvadām, bet ko darīt ar digitālo mantojumu?

Šajā rakstā gribam aktualizēt vienu no ļoti smagām tēmām – nāves tēmu. Raksts nebūs par ierasto, kā sērot un pieņemt nāvi, bet par to, kā sarunāties ar bērniem par nāvi. Mūsdienās cilvēka nāve ietver arī digitālo vidi, tāpēc svarīgi būtu izprast dažus no šiem aspektiem.

Atvadoties no mīļajiem, mēs parasti gādājām par viņa atstātajām mantām, mīļlietām un visu, ko aizgājējs atstājis šajā pasaulē. Domājam, ko darīt ar gadu gaitā uzkrātām svētku kartiņām, apģērbu, traukiem un citām lietām. Mūsdienās katrs cilvēks paralēli fiziskajam pienesumam, atstāj mantojumu arī digitālajā telpā. Tāpat kā mēs, skrienot pa pludmali, atstājam pēdas smiltīs un pēc tam glabājam šīs atmiņas prātā vēl ilgi, tāpat jebkurš cilvēks, kurš kaut reizi ir reģistrējies kādā digitālā vai sociālajā platformā un mijiedarbojies ar citiem, aiz sevis atstāj digitālu nospiedumu, kurš tiek saglabāts tīmekļa mūžībā. Tas var būt viens profils, komentārs vai diskusija, bet digitālās pēdas var iestiepties arī ilggadējos foto, video un teksta memuāros.

Aptuveni pirms diviem gadiem žurnālā Big Data & Society tika publicēts Oksfordas universitātes Interneta institūta pētījums par mirušu Facebook lietotāju profilu uzkrāšanos gadu gaitā. Pētījuma autorus uztrauca fakts, ka uz doto brīdi pasaulē trūkst atbilstošu norādījumu, ko darīt ar mirušu cilvēku digitālo vēsturi. Papildus tam ir zināms, ka vidēji vienas dienas laikā mirst 8 tūkstoši Facebook lietotāju, un lielai daļai no šiem bojā gājušajiem profili turpina pastāvēt digitāla telpā. Šie rezultāti ļauj katram no mums aizdomāties par to, kas notiks ar manu profilu pēc manas nāves, iespējams, es būšu starp tiem 8 tūkstošiem.

Dzīves laikā cilvēki reti domā par šādām lietām, jo nāve mūs biedē, un mēs nevēlamies domāt par to, kas mūs biedē. Lai par to domātu, ir nepieciešama drosme un brīvais laiks, bet mūsdienu steidzīgais ikdienas ritms un n-to lomu (vecāks, bērns, vīrs, sieva utt.) izpilde to vienkārši liedz. Tomēr aizvien biežāk nākas sastapties ar situācijām, kad sociālos tīklos saņemam paziņojumus par kāda draugu lokā esoša lietotāja dzimšanas dienu, bet mēs zinām, ka šis cilvēks ir miris. Tas ir mulsinoši, jo mēs vairs nevaram aprunāties un uzzināt, kādas ir viņa paša domas. Vai tā bija viņa paša apzināta izvēle vai apstākļu sakritība kļūt par digitālu “rēgu”?! Ja aizgājējs bija bērns, vai viņam kāds reiz stāstīja, ka viņa digitālās pēdas paliks tīmeklī pēc viņa nāves?

Katrs no mums uz doto brīdi ir ne tikai pieaugušais vai vecāks, bet arī bērns saviem vecākiem. Kā Jums šķiet, vai Jums ir tiesības zināt par Jūsu vecāku digitālo mantojumu? Un vai vēlaties zināt, ko ar to darīt? Atbilde, šķiet, ir apstiprinoša, tomēr, domājot par digitālo mantojumu, rodas papildus jautājumi:

♦ Vai esat domājuši par savu digitālo mantojumu, ko atstāsiet saviem bērniem?
♦ Vai esat runājuši ar saviem bērniem par to, kā viņiem rīkoties ar savu vai Jūsu digitālo nastu?
♦ Vai esat runājuši ar saviem vecākiem par to, ko darīt ar viņu digitālo mantojumu?

Katra kibertelpa paredz tikai trīs iespējas, kā rīkoties ar digitālo mantojumu:

1. Iespēja – dati tiek dzēsti. Tas var notikt automātiski, kad platformas administrācija saņem informāciju par lietotāja nāvi (piemēram, Facebook iestatījumos pat var norādīt iespēju dzēsts kontu pēc lietotāja nāves) vai radinieks var nodzēst datus, ar nosacījumu, ka viņam ir piekļuve (lietotājvārds un parole).

2. Iespēja – dati tiek izmantoti. Tuvs cilvēks vai pati administrācija var turpināt uzturēt digitālā mantojuma funkcionēšanu (Piemēram, Facebook iestatījumos var norādīt kontaktpersonu, kura atbild par profila dzīvi pēc lietotāja nāves un tad viņš var piekrist pildīt noteiktas funkcijas profilā un turpināt to uzturēt). Šajā gadījumā digitālā informācija (piemēram, profils) kļūst par īpašu memoriālu – piemiņas vietu, kur var atgriezties un piedzīvot emocijas un atmiņas.

3. Iespēja – atstāt visu “pašplūsmā”, dati kibervidē funkcionē patstāvīgi. Gadījumā, kad neviens nespēj vai nav informējis kibertelpas administrāciju par lietotāja nāvi, un tuviniekiem nav piekļuves lietotāja profilam, vienīgais, ko var darīt, ir novērot saglabāto informāciju. Šajā gadījumā tuviniekiem un paziņām var būt sāpīgi redzēt mirušā drauga vai ģimenes locekļa profilu. Papildus rodas risks, ka šos datus var izmantot noziedzīgos nolūkos.

Katrai iespējai ir savas priekšrocības un trūkumi, tomēr katram no mums ir tiesības informēt tuviniekus par to, kādas darbības tiek sagaidītas, pretējā gadījumā viņi lēmumu pieņems paši. Ja tomēr pēc visas saņemtās informācijas Jūs nolēmāt neatstāt visu pašplūsmā, bet apspriest šo tēmu ar tuviniekiem, pirms sarunas vēlams pārdomāt dažus aspektus:

• Īstais laiks sarunai par šo tēmu ir tad, kad Jūs jūtaties gatavs runāt par to, nevis tad, kad Jūsu bērns sasniegs noteiktu vecumu, vai Jūsu vecāki būs piemērotā noskaņojumā.
• Jau pirms sarunas jābūt pieņemtam lēmumam par vēlamajām darbībām saistībā ar digitālo mantojumu.
• Lai vēlmes tiktu sadzirdētas, jānotiek nopietnai sarunai. Jokot par šo tēmu ir neētiski. Savas vēlmes ir ieteicams atkārtot vairākas reizes, jo cilvēki mēdz aizmirst.
• Pirms nodrošiniet piekļuvi savām sociālajām platformām, pārliecinieties, ka Jūsu digitālajā mantojumā nav informācijas, ar kuru nevēlaties dalīties.
• Ja tomēr tiks pieņemts lēmums par digitālas informācijas uzturēšanu pēc nāvēs, tad vēlams apspriest, kādā veidā nāves fakts tiks paziņots pārējiem sekotājiem un kādas darbības šis profils turpmāk veiks. Tas ir nepieciešams, lai neizveidotos situācija, ka lietotāji apsveic dzimšanas dienā cilvēku, kurš jau sen ir miris.

Mazliet dīvaini ir runāt par nāvi, kad ļoti gribas dzīvot, bet tā ir mūsu realitāte – tāpat kā cilvēka ienākšana šajā pasaulē, tāpat arī aiziešana ir dzīves neatņemama sastāvdaļa. Ja iepriekšējās paaudzes lielākoties rūpējās par to, kā nodot no paaudzes uz paaudzi foto albumu kalnus, tad šobrīd mēs runājam par digitālo mantojumu, ko mēs veidojam savas dzīves laikā, par “digitālajiem nospiedumiem”, kas paliks mūsu bērniem, vīriem, sievām, vecākiem, ģimenei un citiem tuviniekiem.

Asociācija aicina visiem rūpīgāk domāt par to, kā atbilstošāk “apglabāt” un atvadīties no savas digitālās vēstures.

Atliek vien uzdot jums jautājumu – Kāda ir jūsu pieredze un domas par šo tēmu?

Vairāk par šo tēmu lasiet rakstā Nāve kibervidē vai digitālā nemirstība.

Biedrība Latvijas Kiberpsiholoģijas asociācija