Iepriekšējā rakstā “Digitālie cilvēki – kibertēli. Kam Tu patiesībā seko?” tika izklāstīts kibertēla fenomens – digitāli cilvēku prototipi, kas kibervidē izskatās un uzvedas līdzīgi kā cilvēks. Šī tēma raisa interesi un vedina uz pārdomām:

• Kā un kāpēc cilvēki izvēlas veidot tuvas attiecības ar mākslīgiem objektiem un tēliem?
• Kā šī tuvība var pāraugt intīmā attieksmē?

Sadzirdot vai izlasot vārdus “intīma attieksme” cilvēki nereti iedomājas par dzimumtieksmi un seksuālām attiecībām, bet būtībā tas ir kas vairāk nekā mēģinājums apmierināt fiziskās vajadzības. Intīma attieksme ir dziļi, personiski pārdzīvojumi, kas rodas, izjūtot emocionālu tuvību, spēcīgu saikni un simpātijas.

Veidojot intimitātē balstītas attiecības, cilvēki vēlas pilnībā ļauties tādai pieredzei – uzticēties un izjust patiesu savstarpēju atklātību. Cilvēkiem rodas spēcīga emocionāla pieķeršanās – saikne, kas ļauj patiesi izbaudīt attiecības. Savukārt, saiknei zūdot, cilvēki var piedzīvot krīzi un zaudējumu.

Iepriekšējā rakstā jau tika minēts, ka sekojot dzīvas būtnes prototipam, tā dzīves gaitām un pārdzīvojumiem, cilvēkam nav iespējams pilnībā izvairīties no jūtu piedzīvošanas un personiskas attieksmes veidošanas.
Bet, vai cilvēks spēj piedzīvot intīmu attieksmi pret prototipu?

Plašsaziņas līdzekļos un internetā ir atrodami raksti par cilvēkiem, kuri veido attiecības ar neeksistējošiem personāžiem vai tēliem – šī ideja nav nekas jauns. Jau 1979. gadā Zviedrijā 25 gadus veca sieviete Eija Riitta apprecējās ar Berlīnes mūri un pat nomainīja uzvārdu uz Berlīnes mūris (Eija Riitta Berliner-Mauer). Pēc 11 gadiem “laulībā” viņa zaudēja savu “laulāto” – mūris tika nojaukts. Viņa komentēja šo notikumu kā milzīgu traģēdiju savā dzīvē. Savukārt, Japānā 80. gados lielu popularitāti ieguva attiecību simulāciju spēles, kuras joprojām ir populāras arī mūsdienās. Ir zināmi vairāki stāsti, kur datorspēļu spēlētāji iemīlas spēļu varoņos un pat noslēdz laulības ar tiem. Viens no nesenākajiem gadījumiem, kas 2020. gadā pāršalca plašsaziņas līdzekļus, bija ziņa, ka kultūrists no Kazahstānas Jurijs Toločko aprecējis savu seksa lelli, kuru nosaucis par Margo.

Ņemot vērā šo tendenci, būtu vērtīgi izprast – kurā brīdī cilvēks sāk izjust intīmu attieksmi pret objektu?

Pateicoties maņu orgāniem, cilvēks spēj uztvert apkārtējo pasauli un tās objektus. Pamatojoties uz maņu orgānu signālu interpretāciju, ieraugot objektu, mēs tam iztēlē piedēvējam dažādus raksturojumus. Sākotnēji raksturojumi var būt pavisam primitīvi – karsts/auksts, liels/mazs, ir bīstams/nav bīstams utt., bet ar laiku tie apvienojas vienā tēlā, kas palīdz atšķirt dažādus objektus citu no cita.

Kas ir tas brīdis, tēla veidošanas procesā, kad veidojam intīmu attieksmi pret objektu?

• Intīma attieksme veidojas brīdī, kad mēs objektam piedēvējam raksturojumus, kas atbilst dzīvas būtnes īpašībām, piemēram, kustas, reaģē, redz, jūt utt.

Kiberpasaulē notiek līdzīgs process – ja lietotājs, izmantojot redzi un dzirdi, “atdzīvina” digitālu prototipu savā iztēlē, viņam rodas iespēja veidot personisku attieksmi pret tā kibertēlu. No “atdzīvināšanas” brīža lietotājs kibertēlu neuztver kā vienkāršu bildi (pikseļu kopumu), bet redz to kā reālu savas dzīves daļu, daļu no realitātes. Cilvēka uztverē šis tēls vairs netiks uztverts kā kaut kas mākslīgs un nedzīvs, bet gan kā reāla dzīva būtne, ar savām emocijām un pārdzīvojumiem.

Raksturojumi, kas iztēlē “atdzīvina” objektus, katram lietotājam ir individuāli. Tuvāk ar šo konceptu varēs iepazīties grāmatā, kuru, mēs, KiberPrāts, drīzumā prezentēsim sabiedrībai.

Tagad, kad ir skaidrs, ka jebkuram cilvēkam pastāv iespēja piedzīvot intīmu attieksmi pret digitālu prototipu, var rasties jautājums – kādi kritēriji par to liecina?

Lai cilvēks satuvinātos ar digitālu tēlu, jābūt aktuāliem vismaz trīs kritērijiem:

• Esmu tehnoloģiju lietotājs, kurš mijiedarbojas ar digitāliem personāžiem jeb prototipiem;
• Man ir aktuāla vientulības izjūta;
• Man ir elastīga domāšana.

Mijiedarbība

Cilvēki, kas ikdienā lieto internetu un digitālās ierīces, visticamāk jau seko “mākslīgiem” personāžiem un to dara pat vairāk, nekā spēj iedomāties! Ne tikai tiem, kuri tika minēti iepriekšējā rakstā (Knox Frost, Lil Miquela, Seraphine, u.c.), bet arī populāriem interneta “mēmiem”, bildēm un tēliem, par kuriem smejas, izjūt jūtas un veido attieksmi. Interesanti un svarīgi apzināties, ka mijiedarbība nav tikai “sekošana” prototipam, bet arī tā radīšana. Tas nozīmē, ka šim fenomenam ir pakļauti ne tikai visi lietotāji, bet katrs, kurš veido un rada savu prototipu (piemēram, Instagram profilu). Tā var būt arī komanda, ja tā veido “mākslīgu personību” kolektīvā. Šādas komandas locekļi, veidojot prototipu, var būt pat vairāk pakļauti prototipa ietekmei, jo satura veidošanā iegulda daudz vairāk laika, pētot visas sīkākās nianses par topošo personāžu.

Jo vairāk mēs ikdienā lietojam internetu, jo vairāk pieaug iespēja, ka mijiedarbojamies ar dzīvu būtņu prototipiem, līdz ar to veidojam personisku attieksmi un varam tiem pieķerties, pat veidot intīmu un dziļu saikni.

Vientulība

Vientulība ir viena no mūsdienu sabiedrības aktuālajām problēmām, kura nav saistīta ar jauno tehnoloģiju ienākšanu pasaulē. Vientulību vairo noteiktas, agresīvas tendences sabiedrībā vai neatrisinātas sociālās problēmas (ar atsevišķām mēs, kā sabiedrība, cīnāmies jau vairākus gadsimtus). Jāsaprot, ka vientulība ne vienmēr ir nespēja izveidot attiecības. Tā var būt saistīta ar dziļi personisku situāciju – cilvēkam ir grūti uzticēties vai atrast kādu, kuru viņš varētu saprast un pieņemt.
Savukārt, prototips (bieži jau izstrādes procesā) tiek paredzēts un veidots noteiktai auditorijai ar noteiktu mērķi. “Mākslīgā” personāža saturam vienmēr piemīt īpašības (iemieso ideālas būtnes īpašības, kas izraisa patiku. Piemēram, nav vardarbīgs, ir uzmanīgs, vizuālais tēls – pievilcīgs utt.), kas rada piederības un pieņemšanas izjūtu, tā kompensējot vientulību.

Cik normāla ir attiecību veidošana ar dzīvu būtņu prototipiem, ir sarežģīts jautājums, kurā katru gadījumu ir jāizvērtē individuāli. Tomēr daudzi cilvēki saskarās ar grūtībām veidot attiecības ar reāliem cilvēkiem, ar kuriem piedzīvot tuvību un piederību, un izjust saikni ar “mākslīgu” personāžu mūsdienās ir bieži sastopama parādība. Svarīgāk par vientulības kompensēšanu ar digitāliem tēliem, būtu saprast, kāpēc cilvēks nevēlas pieņemt savu vientulības izjūtu.

Elastīga domāšana

Mēs, funkcionējot kā sabiedrība, izmantojam noteiktas normas (piemēram, pieklājības un etiķetes normas, sekojam modei, pat sociālo tīklu tendencēm – atgādinām par laikiem, kad palika populāri tā saucamie “selfie” jeb pašbildes, utt.), kuras lielākoties ir citu cilvēku izgudrotas un izvēlētas, tomēr, mēs tās pieņemam kā patiesību.
Elastīga domāšana kā sociālā komponente ir saistīta ar katra cilvēka realitātes robežām. Tā parāda, cik lielā mērā katrs no mums ir gatavs paplašināt personīgās realitātes robežas. Ja robežas ir elastīgas, tad cilvēkam ir vieglāk pieņemt kaut ko jaunu. Piemēram, vieglāk atdzīvināt savā iztēlē dzīvas būtnes prototipu un uztvert to kā reālu cilvēku. Tikmēr kāds cits cilvēks ar rigīdām robežām tērēs resursus un enerģiju, lai pretotos šiem personāžiem. Lai cilvēks turpinātu attīstīties un netiktu izstumts no sabiedrības, viņam ir jābūt spējīgam paplašināt savas robežas.

Paralēli ir svarīgi atcerēties, ka kritiskā domāšana joprojām ir svarīga – tā palīdz apstāties meklējumos pasaules dažādībā un izvēlēties nepieciešamo. Tieši kritiskā domāšana palīdz saskatīt cēloņu un seku sakarību, strukturēt informāciju un izvērtēt tās ticamību. Galu galā kritiskā domāšana palīdz pastāvēt par savu viedokli, izskaidrot un argumentēt to ar loģiskiem slēdzieniem.

Robežu paplašināšana pati par sevi nav nekas slikts vai nosodāms. Ja tomēr cilvēks nav gatavs jaunajām tendencēm, ir vērts sev pajautāt un godīgi atbildēt: “Kāpēc es gribu domāt kritiski, bet negribu ietekmēties no jaunām tendencēm?”

Neskatoties uz to, cik attīstīti ir mūsdienu cilvēki, fundamentāli mums vienalga vajag emocionālu saikni ar citiem. Tā ir cilvēka būtība, un psiholoģiska nepieciešamība izdzīvošanai. Mūsdienu digitālās iespējas sniedz alternatīvas šīs vajadzības apmierināšanai, un šobrīd nebūtu lietderīgi spriest par tās pareizību vai normālumu.

Šajā digitālā laikmetā vērtīgāk būtu mums katram paplašināt savas izpratnes robežas par kiberpasaules iespējām, lai veicinātu sabiedrības informētību un toleranci šajos jautājumos.