Pastāv uzskats, ka bērnu dzīvei tehnoloģijas tikai kaitē, nevis palīdz attīstīties, bet pasargāt bērnu no tehnoloģiju ietekmes ir neiespējami, jo mūsdienu pasaule un cilvēki jau ir saplūduši ar tehnoloģijām – tām ir nozīmīga loma katra cilvēka dzīvē.

Jau pirmajā dzīves stundā bērns saskaras ar tehnoloģijām.

Bet mūsdienās aktuāls jautājums ir – “Kā pasargāt bērnu no tehnoloģiju ietekmes, atgriezt viņu reālajā dzīvē, pietuvināt dabai?”, kas rada pretjautājumu – vai vispār tas ir nepieciešams?

Mēģināsim padomāt par mūsdienu bērnu attīstības iespējām, pamatojoties uz iepriekšējiem jautājumiem.

Klasiski skatoties uz bērnu attīstību, vecāki izmanto trīs principus:
1) uzspiest iesaistīties pulciņos uz popularitātes principa (visi iet tur, tāpēc manam bērnam arī tur ir jābūt);
2) savas pieredzes kompensācija (man nesanāca/nebija iespējas, bet es gribu, lai mans bērns būtu labāks par mani);
3) es esmu ļoti attīstīts vecāks (izmantoju visas darbības, kurus piedāvā zinātnes efektīvai audzināšanai).

Šie darbības principi neparedz tehnoloģiju izmantošanu, kā pamatu bērnu attīstībai, jo tie balstās uz pagājuša gadsimta teorētiskajam zināšanām, kas neatbalsta jaunās tendences. Tie šķiet bīstami vai nesaprotami.

Raksturīgākie piemēri:

• Nopirkšu telefonu tikai tad, kad būšu pārliecināts, ka mans bērns būs tam gatavs.
• Telefons ir domāts tikai saziņai ar mani, tāpēc viņam pietiks ar parasto pogu telefonu.
• Nekādā gadījumā nepirkšu viņam planšeti, jo viņš skatīsies stulbus video.
• Aizliegšu spēlēt spēles, jo viņš to dēļ nemācās un paliek vardarbīgs, slinks.
• Mans bērns ir atkarīgs no tehnoloģijām, jo viņš ar tām pavada visu savu laiku.

Skatoties uz šiem piemēriem mēs varam konstatēt, ka tehnoloģijas tiek uzskatītas kā ienaidnieks vai kaitēklis, nevis kā resurss vai iespēja attīstībai.

Mēs no savas puses gribam virzīt vecākus ar līdzīgiem pārdzīvojumiem uz pretēju domāšanu – nevis kā uzspiest reālās pasaules intereses bērnam, bet kā caur kiberpasauli veidot intereses reālajā dzīvē. Ļoti bieži visi šie piemēri parāda vecāku, nevis pašu bērnu grūtības. Bērns izmantojot tehnoloģijas, pievērš uzmanību tikai tiem aspektiem kibervidē, kas viņam iztrūkst vai ļoti patīk un to visu mēs, vecāki, varam pārvērst par iespējām. Mums atliek tikai apsēsties blakus bērnam un izglītoties par viņa interesēm kiberpasaulē. Izglītošanās procesā vecāks ar iztēles palīdzību var izdomāt kā šo interesi ieviest reālajā dzīvē vai lietderīgi izmantot.

Piemēram, viens no asociācijas pārstāvjiem, divu bērnu vecāks, stāsta par savu pieredzi. Vienā no vakariem dēls pienāca pie tēva un pastāstīja, ka ir spēlējis spēli, kurā šaujot var atņemt galvenajam varonim dzīvību, bet, ja viņam netrāpa, tad varonis izdzīvos ilgāk, un piedāvāja tēvam uzspēlēt līdzīgu spēli reālajā dzīvē. Tēvs piekrita, papildināja dēla ideju un pārnesa to uz reālo dzīvi. Spēlei tika izveidoti nosacījumi – spilvens un rotaļlietas ir ierocis, katram spēles dalībniekam, bērnam ir 5 dzīvības. Tēvs metīs mantas bērnu virzienā, ja bērnam tiek trāpīts, viena dzīvība pazūd. 30 minūšu laikā un 10 piegājienos digitālās spēles ideja pārvērtās par vienkāršu, bet brīnišķīgu fizisku aktivitāti un koordināciju un reakciju attīstošu sporta treniņu.

Mēs kā asociācija rekomendējam katram vecākiem izglītoties, nevis pretoties jaunajam!