Izlasot rakstu “Skolēni internetā apceļ pedagogus”, gribam ar lasītājiem dalīties savās pārdomās. Pirmā reakcija bieži ir – sodīt, sodīt, sodīt …! Bet jāstrādā ar cēloņiem nevis sekām – kāpēc skolēns apceļ konkrēto pedagogu?

Sāksim ar analīzi:

• Vai dusmas ir normāla emocija? Jā.
• Tātad, ja cilvēks ir dusmīgs, vai tas ir normāli? Jā.
• Vai skolēns ir cilvēks? Jā.
• Tātad skolēns var būt dusmīgs? Jā.
• Vai cilvēks var būt dusmīgs uz otru cilvēku? Jā.
• Vai skolotājs ir cilvēks? Jā.
• Tātad skolēns var būt dusmīgs uz skolotāju, un skolotājs var dusmoties uz skolēnu? Jā.
• Vai pastāv nepieciešamība izteikt un paust savas dusmas? Jā.
• Vai ir pareizi izteikt savas dusmas, ja vien tas nekaitē citiem? Jā.
• Vai ir pareizi izteikt savas dusmas digitālā vidē, ja vien tas nekaitē citiem? Jā.
• Vai pati digitālā vide ietekmē dusmu izpausmju daudzumu? Nav tiešas sakarības.

Kā var redzēt no nelielās analīzes, dusmas pašas par sevi ir normāla emocija, kas darbojas kā aizsardzības mehānisms un ļauj cilvēkam pārvarēt dzīves šķēršļus. Tas, ka skolēni kaut kādu iemeslu dēļ jūtas dusmīgi, arī ir normāli, jo viņi ir cilvēki un tiešs atspoguļojums sabiedrībai kopumā. Ja kādā brīdī skolēna intereses nesakrīt ar skolotāja uzdevumiem/prasībām, skolēns var uztvert skolotāju kā šķērsli un dusmoties uz viņu, kas arī ir normāls process. Jo biežāk skolēna intereses nesakrīt ar sabiedrības prasībām, jo ​​lielāka ir viņa izjustā spriedze un dusmas. Līdz ar to ir pavisam normāli izlādēt dusmas un atbrīvoties no spriedzes, ja: 1) tas nekaitē citiem/ sev, vai 2) tika dota atļauja kaitēt (piemēram, boksa treniņu vai spēlēšanas procesā).

Kad rodas grūtības?

1. Kad skolēns nesaprot, kas ar viņu notiek;
2. Kad viņš neprot atpazīt un izteikt/ izpaust savu emocionālo stāvokli;
3. Nezina, pie kā vērsties pēc palīdzības;
4. Neredz atbilstošu piemēru un vadību pieaugušo vidū.

Pie kā jāstrādā gan skolā, gan sabiedrībā?

1. Mācīt skolēnus saprast, kas ar viņiem notiek;
2. Mācīt skolēniem apzināties savu lomu sabiedrībā (gan ārpus digitālās vides, gan tajā);
3. Mācīt atbilstošus veidus, kā paust savas emocijas un tikt galā ar paaugstinātu spriedzi.

Primāri pieaugušajiem pašiem ir jārāda adekvāts piemērs, kā to darīt. Tas nozīmē, ka katram no mums ir jāmāk un jāpielieto šīs lietas ikdienā, pirms rādām ar pirkstu uz skolēniem. Būt atklātiem, godīgiem; spēt atzīt savas kļūdas un mācēt atvainoties; pastāstīt, kā dažādas situācijas, uzvedība liek mums justies; risināt grūtības nevis turēt sevī, slēpt vai izlādēt uz citiem; piedāvāt palīdzošus resursus un tml.

Un tikai tad, ja atsevišķos gadījumos tas nenostrādā, veikt pasākumus, kuru mērķis ir palielināt trauksmi un baiļu līmeni – draudēt ar to, kas būs, ja skolēns turpinās paust savas dusmas neadekvāti, piemēram, ka tiks rakstīts iesniegums policijai.

Situācija, kad mācām skolēniem pareizi uzvesties digitālajā vidē, ir profilaktiska metode. Profilakse ir vērsta uz skolēnu, kurš visdrīzāk nekad neiekļūst nepatikšanās un nekaitēs citiem internetā vai izdarīs to netīšām (pakļaujoties vispārējām tendencēm). Ja skolēns apzināti un ar nodomu ņirgājas vai apceļ kādu, tad profilaktiskas metodes nederēs un ir jāstrādā ar citiem uzdevumiem.

Neaizmirsīsim, ka skalotājiem arī jāmācās aizstāvēt sevi un savu cieņu sabiedrības un likumu ietvaros. Pašaizsardzības iemaņas noder jebkuram! Kopā mēs varam rūpēties un aizsargāt gan sevi, gan citus!