Raksta autori:
Valērijs Dombrovskis
Luīze Berga

Katram no Latvijas Kiberpsiholoģijas asociācijas valdes locekļiem ir maģistra grāds psiholoģijā. Mums, kā šīs jomas pārstāvjiem, ir sāpīgi dzirdēt, ka daudzi no cilvēkiem ir saskārušies ar nepatīkamu pieredzi, vēršoties pēc palīdzības pie psihologiem, psihoterapeitiem, un nicinoši, profesiju aizskaroši komentāri publiskā telpā tiek attiecināti uz visiem jomas pārstāvjiem. Rodas priekšstats, ka daudziem nav izpratnes, kas tad īsti ir psihologs un psihoterapeits, kādu lomu tie ieņem un ar ko nodarbojas šo profesiju pārstāvji. Līdz ar to tiek noniecināta šo palīdzošo speciālistu vērtība sabiedrībā, un iesakņojas dažādi stereotipi, piemēram, ka psihologi un psihoterapeiti izmanto cilvēka vājības un sāpīgo pieredzi, lai gūtu materiālu labumu.

Šodienas raksts būs vairāk par šiem stereotipiem un tieši par psihologa profesiju un tā profesionālo lomu.

Vispirms atbildiet sev – ko Jums nozīmē psihologs?

Mūsu izpratnē psihologs ir loma, kuru pilda cilvēks, kurš ir ieguvis tiesības veikt psihologa profesionālo darbību, tātad ieguvis maģistra grādu psiholoģijā un psihologa sertifikātu, vai savu profesionālo darbību līdz psihologa sertifikāta iegūšanai veic psihologa – pārrauga pārraudzībā.

Psihologs kā profesijas pārstāvis ar attiecīgo izglītību pilda profesionālo lomu, kas ietver noteiktas darbības un struktūru ar mērķi palīdzēt saviem klientiem problēmas risināšanā. Struktūra ietver ētiku, robežu noteikšanu un ievērošanu, noteiktu uzvedības modeli un darbības procesa organizēšanai.

Psihologa darba struktūru var iedalīt četros galvenos posmos:
1. Klienta pieņemšana (paša procesa organizēšana – formālas darbības: laika norunāšana, pieņemšanas vietas ierīkošana, iepazīstināšana ar sevi, atbilžu sniegšana par speciālista pieredzi un informēšana par procesa struktūru);
2. Dzīves vēstures ievākšana (informācijas ievākšana un apkopošana, kas skar konkrēto problēmu);
3. Pamatotu darbību veikšana, kas vērstas uz klienta problēmas risinājumu (hipotēzes izvirzīšana par problēmu, pamatojoties uz saņemto informāciju un tās pārbaudi, klienta informēšana par noskaidroto un/vai vienošanās par uzvedības maiņu);
4. Procesa noslēgšana un/vai sadarbības rezultātu uzturēšana.

Katrs psihologs zināšanas par darba procesa organizēšanu iegūst mācību laikā, tālāk to “slīpēšana” notiek praksē sadarbībā ar psihologu – pārraugu un supervizoru. Psihologs- pārraugs un supervizors ir speciālisti, kas seko līdzi nepieciešamās struktūras ievērošanai un nepieciešamības gadījumā koriģē psihologa uzvedības modeli/ darba taktiku. Psihologa profesijā kvalitatīvu pakalpojumu veikšanai visi resursi ir nodrošināti – izglītība, strikti nosacījumi, normatīvā bāze un uzraudzība no speciālistu puses. Tomēr, ja klients nonāk līdz “speciālistam”, kurš ir ieguvis attiecīgo izglītību un pieredzi, bet savā darbā neievēro šo struktūru, nepārzina savas profesionālās kompetences robežas un neveic pamatotas darbības ar mērķi sniegt kvalitatīvu palīdzību klientam, viņš nepilda profesionālo lomu, neievēro nosacījumus, bet funkcionē kā personība, piemēram, Jānis, Pēteris vai Anna.

Stāsts tātad nav par psihologa profesiju, bet par cilvēkiem, kuri uzskata, ka pietiek tikai ar izglītības iegūšanu. Tas nozīmē, ka klients ir nonācis pie personas ar izglītību, nevis pie jomas speciālista. Un šī persona, iespējams, caur jums risināja savas problēmas un realizēja savas ambīcijas, vēlmes, nevis sniedza profesionālu palīdzību.

Vēl viena grūtība, ar ko sastopamies informatīvajā telpā, ir psihologa profesijas pārstāvji, kuri slēpj savu personīgo viedokli aiz profesijas. Piemēram, kad jūs dzirdiet vai lasiet vispārinājumu “psihologi tā uzskata” (ja vien sniegtā informācija nav balstīta pētījumos), tas nozīmē, ka cilvēks pauž savus personīgos uzskatus, nevis visi psihologi kopumā. Diez vai visi psihologa profesijas pārstāvji visā pasaulē domā tieši tā, kā šis psihologs, kurš pauž savu viedokli informatīvajā telpā.

Izmantojot šādu izteicienu, persona slēpjas aiz profesijas, mēģina pārvarēt iespējamo apkārtējo pretestību un pasargāt sevi no liekiem, neērtiem jautājumiem. Šādas rīcības pamatā ir bailes.

Cilvēks, pildot psihologa profesionālo lomu, nodarbojas tikai ar izpēti, problēmu risināšanu, attīstību un palīdzību. Ja speciālists sagrauj profesijas darba struktūru vai paustā informācija netiek balstīta uz zinātnē pierādītiem faktiem, tad tur darbojas pats cilvēks, un saukt šo cilvēku par jomas speciālistu vai psihologu būtu nevietā un nekorekti. No psihologa tur ir tikai formāli papīri (jeb cilvēks, kurš slēpjas aiz papīriem). Jāuzsver, ka psihologs ir profesijas nosaukums, kas pēc savas būtības nevar kaitēt, un pati profesija ir paredzēta, lai palīdzētu!

Cilvēkam kaitē nevis psihologs, cilvēkam kaitē paši cilvēki!

Papildus jāuzsver, ja cilvēks aiz nepatikas vai cita iemesla dēļ ir izlēmis “izgāzt žulti” vai sniegt komentārus, kas ir attiecināti pret visiem psihologiem, tad jāņem vērā, ka tie tiek attiecināti arī pret visiem studentiem, kas apgūst vai apguva psiholoģiju, pret tiem speciālistiem, kas gadiem strādā savā jomā un ir palīdzējuši 1000šiem cilvēku, pret krīzes speciālistiem, kuri palīdzējuši katastrofās cietušajiem, pret speciālistiem, kuri veic amatpersonu/darbinieku izvērtēšanu, pret speciālistiem, kuri palīdz vecākiem pārvarēt bērnu audzināšanas grūtības, pret speciālistiem, kas palīdz cilvēkiem ar hroniskām slimībām, pret pētniekiem, kas atklāj nozīmīgas lietas cilvēces attīstībā utt. – tad šis cilvēks noniecina visu profesiju kopumā.

Piedzīvojot neprofesionālu psihologu rīcību vai nepatīkamu pieredzi, klientiem var veidoties priekšstats, ka psihologi kopumā pelna uz citu cilvēku problēmām un risina savas problēmas, nevis darbojas palīdzoši. Patiesībā neprofesionāli rīkojas cilvēki, personības, varētu pat teikt – noziedznieki, jo izmanto citu cilvēku vājības, gūstot sev labumu. Par šādu rīcību noteikti ir jārunā un konstatētu pārkāpumu gadījumā jāziņo attiecīgām instancēm. Citu izmantošana, noniecināšana nav stāsts par psihologa profesiju, bet par pašiem cilvēkiem.

Ņemot vērā augstāk minēto, mums ir vairāki lūgumi:

1) Pirms sniegt savu personīgo viedokli (mutiski vai komentārā) par savu sadarbības pieredzi ar psihologu, lūgums izprast, ar kuru, no augstāk minētajiem, jums bija pieredze – ar jomas speciālistu vai vienkārši personu, kura sevi par tādu uzskata?
2) Ja jums ir nodarīts kaitējums, apmeklējot personu, kurai ir psihologa izglītība – lūgums atcerēties, ka jums ir tiesības sevi aizsargāt un aizstāvēt, pamatojoties uz darbībām, kuras radīja kaitējumu:
Ja tās ir neprofesionālas darbības, kuru rezultātā tika nodarīts kaitējums, jums ir tiesības atklāti to izrunāt ar speciālistu (iespējams, kaut kādi darbības posmi tika izjaukti) vai ja speciālists izrāda pretestību, tad vērsties psihologu sertifikācijas padomē un, iespējams, jūs izglābsiet citus.
Ja tās ir pretlikumīgas darbības, kuru rezultātā tika nodarīts kaitējums, jums ir tiesības vērsties pēc palīdzības valsts policijā.
3) Personām ar psihologa izglītību – lūgums neizmantot iegūto profesiju, lai kaitētu citiem, realizējot savas vēlmes. Mēģiniet apzināties profesionālās robežas un pajautājiet sev, vai patiešām vēlieties būt psihologs. Iespējams, ne viss vēl ir zaudēts, un jūs spējiet palīdzēt citiem, nevis kaitēt.
4) Speciālistiem (psihologiem) – gadījumā, ja vēlaties paust, aizstāvēt vai pamatot savu personīgo viedokli vai darbību informatīvajā telpā, lūgums nepieļaut kļūdu, atsaucoties uz profesiju kopumā. Parakstieties zem saviem izteikumiem ar savu vārdu!