Viena no mūsdienās aktuālām tēmām, kas uztrauc vecākus, ir kibermobings pret bērnu. Latvijā ir viens no augstākajiem interneta lietošanas rādītājiem Eiropā, regulāri internetu izmanto aptuveni 73% iedzīvotāju. No tā izriet, ka liela daļa Latvijas bērnu un pusaudžu pavada internetā ievērojamu laiku, kas padara viņus neaizsargātākus pret kibermobingu.

Turklāt sociālo mediju un digitālās komunikācijas attīstība ir radījusi jaunus iebiedēšanas veidus, piemēram, kiberhuligānismu, kam var būt īpaši kaitīga ietekme uz jauniešu garīgo veselību un labklājību. Šīs negatīvās sekas var saglabāties pieaugušā vecumā un ietekmēt indivīda dzīves iespējas un kvalitāti.

Līdz ar to publikācijas un diskusijas internetā, kas ir saistītas ar kibermobingu, iegūst lielu skaitu sekotāju un komentāru plūsmu. Sekotāji šīs tēmas aktīvi komentē un piedāvā daudz un dažādus risinājumus.

Mēs, KiberPrāts, veicot kibermobinga publikāciju satura analīzi, esam pamanījuši trīs tendences:

1. sekotāji meklē efektīvākos risinājumus;
2. bieži tiek rekomendēts atņemt un aizliegt pašas ierīces, jo ar tām tiek realizēta vardarbība;
3. visbeidzot populārs ir ieteikums sodīt vai iebiedēt pašus uzbrucējus.

Varam secināt, ka sabiedrība ir gatava rīkoties un jūt nepieciešamību risināt kibermobinga gadījumus, tomēr tai trūkst zināšanu un izpratnes, ka vardarbības gadījumos vissvarīgākais ir nekavējoties nodrošināt intervences, lai pārtrauktu vardarbību, noskaidrotu tās cēloņus un palīdzētu aizsargāt cietušo.

Tendences skaidri parāda, ka:

• Pirmkārt, mēs tikai cenšamies atrast pareizo risinājumu – taustāmies, jo “varbūt palīdzēs”;
• Otrkārt, naivi ticam, ka ierobežojumi atrisinās problēmu – jo “nav tehnoloģiju, nav problēmu”;
• Treškārt, pilnībā aizmirstam par pašiem cietušajiem – ignorējam viņu vajadzības.

Biedrības “Latvijas Kiberpsiholoģijas asociācija” speciālisti ir daļa no sabiedrības, kam rūp šī problēma, tāpēc zemāk varēsiet iepazīties ar dažām idejām pārdomām, kā samazināt vardarbības gadījumu skaitu sabiedrībā (gan klātienē, gan internetā).

Lai izprastu kibermobinga problēmas būtību, ir jāsaprot, ka mūsu bērni ir tikai sabiedrības un visu tur notiekošo procesu atspulgs. Ja kibermobings ir pieļaujams un plaši izplatīts pieaugušo vidū, tad bērnu vidū tā izplatība arī pieaugs. Lai mazinātu kibermobinga izplatību sabiedrības līmenī, par to ir nepieciešama skaidra izpratne un nostāja. Būsim optimistiski noskaņoti un ticēsim, ka lielākā daļa sabiedrības locekļu spēs mainīt savu attieksmi pret kibermobingu, bet ar ko sākt?

Mūsuprāt, svarīgi ir sākt ar pašu terminu “mobings” un “kibermobings”, reizēm arī “kiberbulings” izpratnes veidošanu. Šo vārdu būtība lielai daļai sabiedrības vēl joprojām ir maz pazīstama vai sveša, kā dēļ mēs tiem varam nepiešķirt tik lielu nozīmi. Tas ir, izdzirdot vārdu “kibermobings”, pieaugušajam ir lielāka varbūtība to ignorēt, nekā izdzirdot frāzi “psiholoģiska vardarbība ar tehnoloģiju starpniecību”.

Uzmanīgi: neprecīzs terminu lietojums var maldināt citus un sniegt nepareizu priekšstatu par situāciju!

Uz doto brīdi, mobings ir termins ar vispārīgu definīciju, zem kura var paslēpt jebkādas darbības, kuru mērķis ir atkārtoti kaitēt citai personai. Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija oficiāli nav apstiprinājusi “mobingu” kā terminu latviešu valodā. Bet līdzīga termina bullying apzīmēšanai tā nolēma apstiprināt terminu tiranizēšana. Tas nozīmē, ka mums ir nepieciešama vienota teorija un vienprātība jau terminu līmenī, un kamēr tas tā nav, vienīgais risinājums ir runāt tieši un saukt lietas īstajos vārdos – piemēram, tiranizēšana ar tehnoloģiju starpniecību/ jeb psiholoģiska vardarbība ar tehnoloģiju starpniecību, kura ir veikta sistemātiski un apzināti no indivīda/grupas puses.

Skolotājiem ir ļoti liela nozīme bērnu ikdienā. Iespējams, kādā brīdī skolotāja reakcija var kļūt par vissvarīgāko faktoru bērna personības attīstībā. Bieži vien skolotāji ir pirmie cilvēki, pie kuriem bērni meklē atbalstu vai palīdzību. Ja skolotājs pats ir varmāka vai vardarbības upuris, nodrošināt bērniem atbalstu var neizdoties.

Lai skolotājs varētu kļūt par atbalsta personu situācijā, kura ir saistīta ar vardarbību, skolai ir nepieciešams veltīt daudz resursus dažādām izglītojošām nodarbībām, programmām un citām regulārām pret-vardarbības intervencēm.

Šādu iniciatīvu uzdevumi ir panākt:

1. Lai skolas personāls būtu gatavs laicīgi konstatēt psiholoģiskas vardarbības ar tehnoloģiju starpniecību gadījumus, atbilstoši reaģēt un sniegt atbalstu gan cietušajiem, gan pāridarītājam .
2. Normalizēt un veicināt skolu un vecāku sadarbību ar krīzes un palīdzības centriem, kā arī citām institūcijām, kas iestājas par bērnu tiesību aizsardzību un drošības nodrošināšanu.
3. Lai skolēniem būtu skaidra izpratne par skolotāju nostāju pret psiholoģisku vardarbība ar tehnoloģiju starpniecību, par vardarbības sekām, kā arī būtu zināšanas par to, kā sevi un citus pasargāt vardarbības gadījumā.

Skolā iekļaut specifisku apmācību kursu, kas satur tēmas:

1.1. Personīgās lomas (upuris, varmāka, atbalsta persona u.c.) atpazīšana un pašanalīze;
1.2. Psiholoģiskas vardarbības ar tehnoloģiju starpniecību upuru un varmāku atpazīšana;
1.3. Atbalsta sistēma Latvijā;
1.4. Drošības principi skolā;
1.5. Pašaizsardzības principi digitālā vidē.

Uzmanībai: Mūsuprāt, galvenais uzdevums ir panākt, lai skolas personāls un bērni neklusētu par psiholoģiskas vardarbības ar tehnoloģiju starpniecību gadījumiem. Protams, arī par citiem vardarbības veidiem skolā.

Svarīgi ir nepieļaut, lai bērns pēc piedzīvotas vardarbības turpina justies kā upuris! Lai samazinātu šādu iespēju, ģimenē ir svarīgi:

1. Veicināt bērna izpratni par to, ka ģimene ir droša vieta ar cilvēkiem , uz kuriem var paļauties. Vecākiem/ aprūpētājiem ir jāiemācās klausīties, dzirdēt, pieņemt bērna intereses un būt gataviem cīnīties par viņa interesēm līdz galam kaut pret visiem un visu pasauli, pat ja izskatās, ka tas ir bezcerīgi. Tikai tad bērns sapratīs, ka var paļauties uz saviem vecākiem, un viņi kļūs par piemēru viņam nākotnē.

2. Pilnveidot bērna pašaizsardzības prasmes. Psiholoģiska sagatavotība un pašaizsardzības prasmju pilnveide var vairot bērna pārliecību un spēju aizsargāties, ka arī pastāvēt par sevi.

Kā to izdarīt:

✓ Kopā ar pieaugušo bērnam ir jāizprot, kāpēc tieši mans bērns var nokļūt uzbrucēju redzeslokā, kāds tam ir iemesls. Padomājiet par to, vai ir iespējams mainīt šo iemeslu, vai vismaz pašam bērnam mainīt attieksmi pret šo iemeslu.
✓ Izstrādājiet pašaizsardzības modeli/ stratēģiju. Pamatojoties uz situāciju un bērna kompetencēm, ir jāsagatavo atbildes reakciju ar konkrētām rīcībām. Atbildes reakcija var būt vērsta uz to, lai uzbrucēji zaudētu interesi vai atkāptos. Piemēram, uzzinot, ka mana bilde ir izķēmota un publicēta klases draugu čatā: piefiksēt informāciju (laiks, kad tika publicēts, kuri ir čata dalībnieki un administrators, čata nosaukums, kā tika saņemta informācija) , apkopot informāciju un nodot uzticamai atbalsta personai – ziņot par to klases audzinātājai un vecākiem/ aprūpētājiem).
✓ Izspēlējiet uzbrukuma un pašaizsardzības scenāriju, izmantojot izstrādāto stratēģiju, tik reižu, cik nepieciešams, līdz bērns automātiski iedarbinātu konkrētu atbildes reakciju.
✓ Vienmēr analizējiet kopā ar savu bērnu, kas viņam sanāk un ko viņš var izdarīt labāk. Neaizmirstiet izcelt labi paveikto un par to bērnu uzslavēt!

3. Meklēt profesionālu palīdzību, ja bērnam ir grūtības tikt galā ar psiholoģiskas vardarbības ar tehnoloģiju starpniecību radītajām sekām (piemēram, psihologs, psihoterapeits, programma vardarbībā cietušajiem un tml.).
✓ Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111, https://uzticibastalrunis.lv/
✓ Par pārkāpumiem internetā ziņo https://drossinternets.lv/lv/zinot
✓ Par jebkādu vardarbību pret bērnu, par viņa tiesību pārkāpumu vai citādu apdraudējumu, zvani policijai 110 vai ziņo pašvaldības bāriņtiesai.
✓ Veselības apdraudējuma gadījumā zvani 113 .

Rūpējieties par bērniem un neļaujiet apstākļiem padarīt viņus vājus un identificēties ar upura lomu!