Rodas daudz jautājumi, par kuriem gribētos padiskutēt vairāk:

• Kas notiek ar mūsu digitālo identitāti un kiberpersonību pēc mūsu nāves?
• Kādi izskatīsies sociālie tīkli pēc 50-100 gadiem ar miljoniem digitālu rēgu (neaktīvu cilvēku profili)?
• Vai kibervide maina to, kā mēs sērojam?
• Kā “apglabāt” digitālo identitāti?
• Vai Jūs vai Jūsu ģimene vēlētos, lai jūsu digitālās “pēdas” mirst kopā ar Jums?

Jūsu personīgie dati – digitālā pēcnāves dzīve!

Tāda triviāla lieta kā Facebook profils var kļūt gan par piemiņas vietu, kur dalīties atmiņās un pieminēt aizgājušo, gan dziļāko sēru avotu tuviniekiem, jo turpina atgādināt par zaudējumu.

Pēc E. Kasketas domām, digitālā vide ir piemērota, lai veicinātu iespējas turpināt uzturēt bezgalīgus kontaktus un saites, bet rodas jautājums, vai kibervide kalpo kā medijs, kur atcerēties aizgājušos vai kur turpināt par tiem rūpēties?

Daudzi pat neapzinās, cik daudz informācijas patiesībā par viņiem tiek “iekodēta” brīdī, kad tu uzspied pogu “Piekrītu” Noteikumiem un nosacījumiem (Terms and Conditions) dažādos portālos un aplikācijās.

90. gados principā vienīgais, kas saistījās ar šo tēmu, bija online memoriāli par godu mirušiem cilvēkiem, parasti populāriem un nozīmīgiem. Tagad līdz ar blogiem, sociālajiem tīkliem un viedtālruņiem ir iespējams izveidot pamatīgu digitālo mantojumu, ko atstāt pēc savas nāves. Kad parādījās Web 2.0 un veseli datu gigabaiti un terabaiti tika turēti personīgajās ierīcēs un serveros, internets sāka glabāt milzīgus arhīvus ar miljoniem parastu cilvēku dzīvju. Ar tehnoloģiju starpniecību atcerēties mirušos kļuva neticami viegli.

E. Kasketa uzsver, ka cilvēki sāka izmantot digitālo telpu ne tikai, lai atcerētos par aizgājējiem, bet arī, lai paustu savas rūpes: sajustu tuvību, veidotu kontaktu. Būtībā, tā kā mirušie turpina “dzīvot” ar tehnoloģiju palīdzību, mēs šobrīd esam liecinieki pārmaiņām, kā cilvēki domā par viņiem. E. Kasketa apraksta, ka agrāk mirušo lietotāju konti tika vienkārši izdzēsti, bet, piemēram, jau vairākus gadus Facebook ir izveidojis īpašu komandu no 38 000 darbiniekiem. Šie speciālisti koncentrējas uz mirušo lietotāju piemiņas lapām un, ja esiet izvēlējies to darīt savos iestatījumos, Jūs pat variet nosaukt personu, kura pēc Jūsu nāves pieskata jūsu kontu – šī opcija vienlaikus šķiet gan šermuļus uzdzenoša, gan mierinoša. Draugi var publicēt veltījumus vai saglabāt paliekošas digitālas atmiņas.

Papildus – Britu psiholoģijas biedrība (British Psychological Society) pastāvīgi atjauno informāciju un informē par nozares jaunumiem. Tās ietvaros kiberpsiholoģijas apakšvienība 2019. gadā izdeva rakstu Cyberpsychology Bulletin platformā saistībā ar šo tēmu.

Kiberpsiholoģijas apakšvienības padomes loceklis un psiholoģijas lektors Dr. Saimons Bignels rakstā “A digital legacy demanding attention” raksta,

“aptuveni 4,5 miljardi cilvēku visā pasaulē ir savienoti ar tīmekli. Tie ir aptuveni 60% visu dzīvo cilvēku šajā brīdī. “Dzīvo”, jo kādā brīdī nākotnē mirušo cilvēku skaits, kuri ir izmantojuši tīmekli, pārsniegs pašreizējos dzīvos cilvēkus. Daudzi no šiem cilvēkiem atstās digitālās “pēdas” par savu dzīvi, piemēram profili, fotoattēli, ziņas, tvīti, komentāri, “patīk”, draugu saraksti utt. Šie digitālie nospiedumi var būt mierinoši viņu draugiem un ģimenei tos atcerētos, bet, iespējams, nē. Augot digitālo zombiju skaitam, kuri “dzīvo” sociālajos tīklos un tīmeklī, būs grūti atšķirt no dzīvajiem. Iespējams, Tu jau tagad neapzināti esi kontaktā ar tādiem. Tūkstoš gadu laikā mūsu digitālā arhīva klātbūtne varētu būt vienīgais personīgais artefakts, kas palicis pāri no mums. Ja mēs vēlamies atklāt ieskatu par to, kas mēs esam nākamajām paaudzēm, labāk mums nodrošināties, ka lietas ir sakārtotas pirms dodamies uz savām mūža mājām”.

Diemžēl visai šai idejai ir arī ēnas puse, kur digitālās “pēdas” par mirušiem cilvēkiem tiek izmantotas pilnīgi vai daļēji, lai gūtu sev izdevīgumu. Piemēram, krāpnieki “uzlauž” profilus un prasa to sekotājus pārskaitīt naudu. Vai arī tiek nozagta miruša cilvēka digitālā identitāte un viņa personība būtībā tiek “atdzīvināta”, lai izliktos par viņu un veiktu krāpnieciskas darbības.

Protams, tas notiek arī ārpus tiešsaistes – dokumenti tiek viltoti, bet kiberpasaule ļauj atdzīvināt cita cilvēka personību arī pēc 50 un vairāk gadiem, jo vienkārši pastāvēs tāda iespēja. No vienas puses var pateikt: “Lai jau mana kiberpersonība turpina dzīvot tālāk!”, bet kas būs ar jūsu pēcnācējiem, kuri kaut kāda brīdī sastapsies ar Jūsu personības viltotāju?

Apkopojums:

• mūsu digitālie dati turpina “stāstīt” stāstus par mūsu dzīvi vēl ilgi pēc mūsu nāves;
• šobrīd notiek pārvirze par to, ko cilvēki domā par nāvi un mirušu cilvēku atstāto saturu tīmeklī;
• sociālajos tīklos digitālā nemirstība ir visacīmredzamākā (profili);
• ne pārāk tālā nākotnē mirušo cilvēku skaits, kuri ir izmantojuši tīmekli, pārsniegs pašreizējo dzīvo cilvēku skaitu;
• mirušo cilvēku atstatās digitālās “pēdas” atstās ietekmi uz citiem – jautājums: labu vai sliktu?
• protams, rodas daudzi ētiski un juridiski jautājumi / dilemmas.