Kibersports jeb e-sports ir profesionāls un amatieru sacensību veids, kurš notiek videospēļu uzlikto nosacījumu ietvaros. Kibersportā ir iespēja iesaistīties cilvēkiem no visas pasaules, neskatoties uz viņu funkcionālajām spējām. Spēles var noritēt gan komandā, gan individuāli. Atšķirībā no Latvijas, lielākoties pasaulē tas ir vispāratzīts sporta veids.

Latvijas sabiedrībā valda sekojoši mīti un stereotipi par cilvēkiem, kas spēlē tiešsaistes video spēles:

• spēlētāji ir noslēgti sevī cilvēki vai pretēji ir agresīvi un neprot komunicēt;
• spēļu dēļ cilvēks nespēj organizēt savu ikdienu;
• spēlējot spēlītes naudu nenopelnīsi;
• datorspēles bojā veselību;
• spēlēt spēles ir lieka laika izniekošana, to var darīt bērni, bet ne pieaugušie;
• visi profesionāli spēlētāji, ir cilvēki ar lieko svaru, neglīti un “autsaideri”.

Skatoties uz šiem mītiem var secināt, ka Latvijas sabiedrība joprojām ir dezinformēta par notiekošajiem procesiem pasaulē un piedzīvo informācijas trūkumu par kibersportu kā tādu. Šie mīti atspoguļo sabiedrībā pastāvošos uzskatus par to, kādam ir jābūt darbam:

• smagam,
• ar noteiktu darba stundu skaitu un attiecīgi noteiktu peļņu par šīm stundām,
• ar noteiktām sociālām garantijām,
• nav obligāti jāasociējas ar kaut ko patīkamu.

Tikai izpildot minētos nosacījumus sabiedrībā tiek pieņemts un atzīts cilvēka padarītais darbs un ieguldījums.

Bet tagad par kaitējumu – nevis šie sabiedrības stereotipi ir bīstami cilvēkiem, kuri nodarbojas ar kibersportu, bet ģimenes locekļu attieksme, kas veidojas pamatojoties uz minētiem stereotipiem. Ģimenes locekļi visbiežāk nav gatavi pieņemt faktu, ka viņu radinieks nodarbojas ar kibersportu. Viņiem liekas, ka tas radīs tikai ciešanas nākotnē, tādēļ tuvinieki mēģina pasargāt kibersportistu no šīs nodarbes.

Dažreiz mēģinot pasargāt kibersportistu, radinieki viņu ierobežo vai pielieto emocionālu vardarbību, lai pārtrauktu viņiem patīkamu nodarbi. Ģimenes locekļi neiedziļinās jautājuma būtībā, necenšas izprast kibersportistu un uzstāj uz sava, neaizdomājoties, ka tas kaitē tuviniekiem.

Latvijas ietvaros priekšstats par kibersportu kā par profesiju ir nepilnīgs. Kā piemēru var minēt atalgojumu par uzvarām sacensībās. Lai kliedētu bažas par to, ka kibersportā nevar nopelnīt, piedāvājam kā piemēru pagājušā gada populāras DOTA 2 spēles pasaules čempionāta laimesta fondu, kurš sastādīja vairāk nekā 40 miljonus ASV dolāru. 2019. gadā skaitlis bija 34 miljoni dolāru, kas norāda, ka ieguldīto līdzekļu daudzums šajās spēlē tikai pieaug ar katru gadu. Counter – Strike 2020. gada laimesta fonds sastādīja 5 miljonus ASV dolāru, un tie ir tikai divi piemēri. Iespējamās peļņas diapazons ir ļoti plašs un ir atkarīgs no spēlētāja individuālajām interesēm un prasmēm.

Kibersportists ir sarežģīta profesija, jo prasa augstas koncentrēšanās spējas, valodu zināšanas, spēju uzturēt mijiedarbību attālināti komandas spēlēs un ievērot grupas attīstības dinamiku, būt elastīgam un spēt pielāgoties dažādām situācijām spēles laikā. Lai kļūtu par profesionālu spēlētāju, nepietiek pasēdēt pie datora 8 stundas dienā, treniņu process ir ilglaicīgs un neierobežots laikā. Iegūtas prasmes var pielietot arī dzīvē, piemēram, mūsdienās pat specvienības ir adaptējušas spēles savu iemaņu trenēšanai un, izmantojot spēlēs, attīsta vai pilnveido darba jomai nepieciešamās prasmes. Pārsvarā visas prasmes, kas ir nepieciešamas dzīvē, var apgūt izmantojot alternatīvu veidu, ka spēle.

Mūsdienās kibersports ir lieliska izvēles iespēja – kļūt par sportistu vai kibersportistu, neskatoties uz savu fizisko potenciālu. Kibersportisti piedalās daudz dažādās līgās, turnīros un čempionātos un jūtas sociāli piederīgi, neskatoties uz spēļu atšķirīgumu. Kibersportisti, ienākot digitālajā telpā, satiek cilvēkus no visas pasaules, iegūst pieredzi atrasties paplašinātā realitātē. Lai komunicētu ar citiem spēlētājiem spēles laikā ir nepieciešamas arī labas svešvalodas iemaņas. Esot kibervidē, cilvēki apgūst jaunas normas, tādējādi kļūst elastīgāki un atvērtāki inovācijām.

Novērots, ka Latvijas sabiedrībā noraidoši un nenopietni tiek uztverta šī nodarbošanās un vēl jo vairāk, nemaz netiek uzskatīta par profesionālu jomu, kurā var gūt tādus pašus panākumus un attīstību kā jebkurā darbā. Pasaulē tā ir atzīta profesija, daudzās valstīs iekļauta profesiju klasifikatorā. Vai nākotnē līdzīga situācija ir iespējama arī Latvijā?

Dana Dima jeb DanuCd, Mareks Galinskis jeb yekindar, Helvijs Saukants jeb Broky – vai šie vārdi jums kaut ko izsaka? Neatkarīgi no jūsu informētības, gribam pastāstīt, ka šie cilvēki ir vieni no vadošiem Latvijas kibersportistiem Baltijā un daži pat figurē Forbes žurnāla sarakstā. Katrs no viņiem darbojas savas spēles ietvaros un attīsta sev nepieciešamās iemaņas.